Cik gudras ir alpakas? Ko rāda kognīcijas pētījumi un apmācība

Svarīgākie pētījumi vienā skatienā

Kam steiga, šeit atradīs galvenos atklājumus. Pēc tam sīkāk aplūkoju apmācību, apiešanos un terapijas jautājumu.

Cik gudras ir alpakas? Apkārtceļa tests sniedz atbildi

A-not-B tests ir kognīcijas pētniecības klasika. Dzīvnieks vispirms iemācās sasniegt mērķi pa noteiktu apkārtceļu. Ja pēc tam mērķi redzami pārvieto uz jaunu vietu, daudzi dzīvnieki atgriežas pie vecajiem modeļiem un sākumā turpina iet pa iemācīto ceļu. To sauc par perseverācijas kļūdu – pieķeršanos ierastajam, lai gan aktuālā informācija runā pretī.

Testā ar 51 alpaku tieši tas nenotika. Neviens dzīvnieks nepieļāva perseverācijas kļūdu, kamēr suņi, zirgi, ēzeļi un mūļi tādā pašā testā krietni biežāk paliek iestrēguši pie vecā maršruta. Jautājumā, cik gudras alpakas tiešām ir, tas ir spēcīgs signāls: dzīvnieki savu uzvedību ātri pielāgo jaunai informācijai, nevis spītīgi turas pie ierastā. Tieši to uzvedības pētniecībā apraksta kā labu impulsu kontroli.

Lamas mācās no citiem: vērojot

Vai dzīvnieki mācās no citiem, vienkārši tos vērojot, ir viens no aizraujošākajiem uzvedības pētniecības jautājumiem. Lamām tieši tas tika pārbaudīts: 30 dzīvniekiem tika dots apkārtceļa uzdevums, sadalot tos trīs grupās. Vieni iepriekš vēroja cilvēku, kas uzdevumu atrisināja, otri – sugasbrāli, trešie nekādu demonstrāciju neredzēja.

Rezultāts bija skaidrs. Pēc cilvēka demonstrācijas uzdevumu atrisināja 7 no 10 lamām, pēc sugasbrāļa demonstrācijas – 6 no 10. Bez jebkādas demonstrācijas to paveica tikai 2 no 10. Tātad mācīšanās novērojot lamām darbojas pa abiem kanāliem – no cilvēka tāpat kā no sugasbrāļa. Lamu intelektam tas ir viens no skaidrākajiem līdz šim pētītajiem pierādījumiem.

Kā alpakas atpazīst cita citu: balss

Alpakas daudz sazinās ar klusu dūkšanu, tā saukto hum. Bioakustiskās analīzes rāda, ka šai dūkšanai ir individuāli paraksti – katrs dzīvnieks trenētām ausīm un algoritmiem skan nedaudz citādi. Klasifikators, kas analizēja tikai audio datus, 71 procentā gadījumu pareizi piesaistīja saucienus attiecīgajam dzīvniekam.

Tātad alpakas, visticamāk, var cita citu atpazīt pēc balss arī bez redzes kontakta. Ganāmpulkam tas nav sīkums, bet norāde uz krietni bagātāku sociālo sistēmu, nekā sākumā liek domāt dzīvnieku mierīgā uzvedība.

Katram dzīvniekam ir savs raksturs

Kas tur vairākas alpakas, ātri pamana: ir ziņkārīgās un atturīgās, mierīgās un bailīgās. Tā nav iedoma. Testā ar 44 alpakām atklājās stabilas, individuālas uzvedības atšķirības. Mātītes vidēji reaģēja jūtīgāk nekā tēviņi, un 67 procenti dzīvnieku, īsi nošķirti no ganāmpulka, izrādīja tikai nelielu uzbudinājumu.

Praksē tas nozīmē: apmācības pieeja, kas vienam dzīvniekam darbojas uzreiz, citam var prasīt daudz ilgāku laiku – neatkarīgi no vecuma vai pieredzes. Alpaku uzvedību nevar mērīt ar vienu mērauklu.

Alpaku apmācība: maigi, nevis ar spēku

Alpakas un lamas ir bēgšanas un distances dzīvnieki, nevis dzimuši klēpja mīluļi. Jau nelielas, neierastas kustības vai skaņas liek tām atkāpties, un ar metodēm, kas patiesībā izstrādātas suņiem vai zirgiem, tās mācās tikai lēni un negribīgi. Īpaši nelabprāt tās ļauj pieskarties galvai – nāsīm, acīm un ausīm – un kājām, jo tieši šīs ķermeņa daļas nodrošina iespēju bēgt.

Laba apmācība drīzāk atdarina saziņu ganāmpulkā, kur hierarhijas jautājumus kārto ar kaklu cīņām vai spļaušanu, nevis ar rupju spēku. Par noturīgiem tiek uzskatīti pieci pamatelementi:

• Uzmanība
• Uzticēšanās
• Cieņa
• Skaidrība
• Konsekvence

No gardumiem apzināti atsakās. Barošana no rokas sajauc hierarhiju un var spļaušanu pat pastiprināt. Ir arī labvēlīgs laika logs: pirmā dzīves gada pēdējā trešdaļā, kad jaunie dzīvnieki atdalās no mātes, tie mācās īpaši viegli – un tas ērtā kārtā ir arī ierastais pārdošanas vecums. Kas izmanto šo logu, bieži sasniedz mērķi ar pārskatāmām pūlēm: pamatapmācība ir paveicama aptuveni trīs stundās, sadalot to pa vairākām dienām. Lamas parasti uzskata par nedaudz vieglāk apmācāmām nekā alpakas, jo gadu tūkstošiem tās atlasītas uz mierīgāku raksturu. Ja alpakas uzaug kopā ar lamām, tās jūtami ātrāk iemācās, ko no tām gaida.

Katrai apmācības reizei jābeidzas pozitīvi. Ja vingrinājums neizdodas, labāk atkāpties soli atpakaļ un noslēgt ar darbību, ko dzīvnieks jau droši prot, – un palaist vaļā tikai tad, kad tas ir redzami atslābis. Ar ķermeņa stāju var daudz ko vadīt: ja stāvi plecu augstumā pa kreisi no dzīvnieka, viegls pagrieziens pa kreisi izraisa kustību uz priekšu, pagrieziens pa labi – atkāpšanos. Nepareiza apauša uzlikšana, piemēram, satverot aiz auss, vai vardarbīga fiksēšana ar vairākām personām turpretī var atstāt paliekošas sekas, ar kurām jātiek galā arī vēlākajiem īpašniekiem.

Klikera apmācība un catch pen

To, ka maiga apmācība tiešām kaut ko dod, rāda pētījums, kurā maza spiediena apmācības metodes tieši salīdzināja ar ikdienas apiešanos. Dzīvniekus, kas bija apmācīti ar neaversīvām metodēm no TTeam/Camelidynamics sistēmas, pēc tam bija būtiski vieglāk vadīt. Un otrādi – turētāju negatīva pamatattieksme, proti, nepacietība vai neapmierinātība saskarsmē, bija saistīta ar biežāku spļaušanu, spārdīšanos un kodienu.

Marty McGee Bennett izstrādātā Camelidynamics sistēma apzināti liek uzsvaru uz sadarbību, nevis turēšanu: līdzsvars, sviras efekts un izvēles iespējas aizstāj rupju spēku. Neliels, pārskatāms ķeršanas aplociņš – catch pen – papildus mazina stresu. Alpaku klikera apmācībā tiek spēts vēl solis tālāk: dzīvnieki iemācās brīvprātīgi ieiet šajā aplociņā, jo saista to ar kaut ko pozitīvu, nevis tiek tajā iedzīti.

Apiešanās, kas izmērāmi taupa stresu

No dažām rutīnām nevar izvairīties, bet tās var organizēt dažādi. Piemēram, ikgadējā cirpšana pierādāmi izraisa stresu, ko var izmērīt pēc stresa hormona kortizola pieauguma siekalās un mēslos. Tas, kā tieši dzīvnieku tur, rada atšķirību: fiksēt dzīvnieku stāvus ir mazāk stresa pilni nekā to noguldīt vai uzlikt uz apgāžamā galda.

Ikdienai tas nozīmē: metode ir gandrīz tikpat svarīga kā biežums. Kas apiešanās laikā paļaujas uz mieru, izvēles iespējām un mazu piespiešanu, mazina akūto stresu un padara dzīvnieku nākamajā reizē atsaucīgāku.

Alpakas kā terapijas dzīvnieki: ko pētījumi patiešām rāda

Diez vai kāda tēma tiek tik bieži saistīta ar alpakām kā dzīvnieku asistēta terapija, un attiecīgi bieži klīst attēli ar alpaku apmeklējumiem aprūpes namos vai skolās. Taču zinātniskais pamats tam ir plāns. Būtībā ir tikai viens vecāks, recenzēts pētījums, kurā bērniem ar autismu alpaku kontaktu laikā novēroja vairāk runas un vairāk sociālās mijiedarbības. Uzticamu kortizola vai ilgtermiņa datu, kas pamatotu īstu kamieļveidīgo terapeitisko efektu, līdz šim lielākoties trūkst.

Turklāt ne katrs dzīvnieks der šim darbam. Prakses dati, kas uzskatāmi par anekdotiskiem, runā par tikai aptuveni vienu no 15 lamām un vienu no 75 alpakām, kam ir vajadzīgā pašpārliecība un miers saskarsmei ar svešiem cilvēkiem neierastās situācijās. Kas grib izmantot alpakas terapeitiskiem vai pedagoģiskiem mērķiem, lai dara to ar reālistiskām gaidām – un ar apziņu, ka pētniecība šeit vēl ir pašā sākumā.